Varētu teikt, ka Bauhause Audi Simfonija mani satricināja.

Man nevajadzētu būt pārsteigtai. Jau labu laiku māksla un reklāma sadzīvo gana ērti. Nav nekā jauna tajā, ka auditorijas imunitāte pret reklāmu nostiprinās un reklāmas pārstāvji ir spiesti meklēt jaunus ceļus pie patērētājiem. Tā nu viņi ir atvēruši savas durvis un iespējas māksliniekiem. Mākslinieki, ko es dievinu, kā, piemēram, grafiskais dizaineris Sebs Džārnots (Seb Jarnot) un mūziķis Hosē Gonzaless (Jose Gonzalez) parakstās zem Nike un Sony reklāmām. Slavenais režisors Vong Kar Vajs ( Wong Kar Wai) ir radījis filmu televizoram Philips Aurea. Tepat pie mums DDB Zelta Zivtiņas reklāmām ir situāciju komēdijas formāts un nesen tika radīta 30 minūšu filma. Gan reklāmas, gan filma tiek labi pirktas DVD veikalos. Tas man nav nekas jauns. Bet šoreiz es biju Nacionālajā Operā kopā ar publiku, kas, tāpat kā es, VĒLĒJĀS redzēt 35 minūšu reklāmu dzīvajā izpildījumā. Es to neatradu reklāmas/mākslas kanālos televīzijā, nesameklēju portālā YouTube. Es iegādājos biļeti, skaisti saģērbos un devos uz operu skatīties reklāmu. Un tā bija brīnišķīga.

Multimediālie mākslinieki Bauhouse darbojas jomā, ko paši sauc par audio:video: performance. Viņi ir aktīvi kopš 1990tajiem un sadarbojas ar Audi kopš 2005.gada. Šajā laikā viņi ir radījuši vairāk nekā 20 kompozīcijas auto izstādēm, kā arī televīzijas un kino reklāmām. Šie darbi tikuši kombinēti un pielāgoti, lai radītu Audi Simfoniju, audio-video performanci 35 minūšu garumā. Trīs mākslinieki – Fabians Grobe (Fabian Grobe), Klemenss Vitkovskis (Clemens Wittkowski) un Arno Kraians (Arno Kraehan) – stāv uz paaugstinājumiem un apstrādā ekrānu no saviem portatīvajiem datoriem orķestra pavadībā. Vizuālais materiāls viscaur saistīts ar Audi. Aizveras un atveras durvis, tiek piesprādzēta drošības josta, griežas riteņi, meži kļūst miglaini, skatoties no ātrumu uzņemošā auto – tas viss kopā ar mūziku.
Audi Simfonijas laikā mani piemeklēja vairākas kontrastējošas reakcijas – apvainojums, nievas, pārsteigums, bauda, godbijība, smiekli, iedvesma. Sākumā es biju skeptiska, pat sajutos nedaudz šķebinoši. Māksla un reklāma tik biedējoši tuvu?

Es mēdzu teikt, ka man patīk reklāma savā vietā, kur tā tiek gaidīta, nevis viltīgi ložņājoša ap mums, izliekoties par mākslu, sociālo vienotāju vai labu darbu. Un man joprojām nepatīk redzēt Van Gogu satērptu reklāmai vai M&M konfektes Munka “Kliedzienā”.
Pirmajās minūtēs es izmisīgi mēģināju nošķirt mūziku no auto tuvplāniem un lielceļiem – fokusēties uz mākslu un bloķēt reklāmu. Kāda daļa no manis izjuta ļoti spēcīgu alerģisku reakciju. Tad es nomierinājos, pieņēmu to, kas ir, un ielaidu sevī. Es skaļi smējos, kad Štrausa mūzika pavadīja dzīvespriecīgus rozā auto krāsas šļakstus. Man tas šķita pārgalvīgi, kad es sadzirdēju kora zēnu eņģeļu balsis skandējam “Auudi. AUUUUUDI”. Mani sajūsmināja šī drosme. Tā bija gudra, prasmīga un bez aizbildināšanās. Audi neslēpa reklāmu aiz mākslas – tas skaļi un nekaunīgi radīja abu sadursmi. Tas bija kritērijs, un tas man patika visvairāk. Es pat domāju, ka tas bija savā veidā ģeniāli. Es smējos līdz sāpēm un pēkšņi spēju atkal priecāties. Es varēju atslābināties un baudīt vizuālo meistarību un saturu. Zem auto gaistošā asfalta tēlainība un pasažieru logā lidojošie meži runāja par ceļojuma brīvību. Ražošanas iekārtas kustējās ar horeogrāfisku grāciju. Metāla rokas vijās kā programmētas skaistumam, nevis darbam.

Kad es iesaistījos reklāmā, daži mani draugi domāja un joprojām domā, ka es pārdevos. Es domāju par šiem saviem draugiem, sēžot operā, un biju pārliecināta, ka viņi pieceltos un aizietu. Bet īstenībā Bauhaus māksliniekiem ir mazāka nepieciešamība “pārdoties” nekā šiem skeptiķiem. Viņiem nav vienmēr jāpieskaņo savi principi klienta vēlmēm. Māksliniekiem tagad ir dota lielāka radošā brīvība un, kas ir vēl svarīgāk, līdzekļi, ar kuriem viņi rada lietas un sasniedz auditoriju, kas nekad nebūtu iespējams pašu spēkiem. Māksla ir domāta tam, lai to redz, lai ar to dalās, un dažos gadījumos zīmoli dod šīs iespējas. Daži reklāmdevēji pat izņēmuši no reklāmas produktu, izvēloties pārdot sajūtu, dzīves uztveri, produktam parādoties tikai beigās kā parakstam. Protams, paliek šis viens upuris, kas dažiem ir līdzvērtīgs dvēseles pārdošanai – paraksts. Tu nevari parakstīt savu darbu, to dara Nike. Un produkts tomēr kaut kur tajā visā ir. Bet kas ir svarīgāks – mākslas darbs vai mākslinieks? Es pati vienmēr esmu uzskatījusi, ka mans paraksts gleznas stūrī sašķeļ kompozīciju tāpat kā uzmācīgs logo plakāta stūrī. Citi izvēlas neslēpt produktu, pieņemt to tieši un atklāti, kā Audi, un gūt no tā prieku. Bauhause iegrūduši produktu mūsu sejās, un pierādījuši, ka labs dziedātājs var izdziedāt visu un labs mākslinieks var padarīt visu par mākslu. Viņi izdarīja to ar stilu un humoru – bez viltīgiem produkta slēpšanas manevriem aiz mākslas, viņi netaisnojās un uzskatāmi demonstrēja, ka māksla un reklāma var sadzīvot.

Māksliniekiem vairs nav jābadojas. Arvien vairāk mākslinieku – ilustratori, režisori, mūziķi, komponisti – saņem naudu no reklāmas par to, ko viņi būtu darījuši tāpat. Kora zēns dzied par auto. Vai tāpēc, ka viņš nedzied par Mūsu Kungu, viņa balss kļūst sliktāka? Vai tā mūs mazāk aizkustina?
Izsalkuši, nezināmi, bet brīvi, vai bagāti, visiem redzami un zīmolu nesoši? Šie pretstati soli pa solim satuvinās, jo reklāmisti dod māksliniekiem vairāk brīvības un “pārdošanās” izgaist no vienādojuma. Audi ļāva man ieskatīties utopijā, kur starp šiem diviem vairs nav jāizvēlas.