­Bobs Gils (Bob Gill) un Deivids Kārsons (David Carson) katrs savā reizē apmeklēja Rīgu Latvian Art Directors Club lekciju un meistarklašu sērijas laikā.

Mākslā tu dari, ko gribi pats, bet dizainā to, ko grib kāds cits. Māksla pauž kaut ko personisku, savukārt dizains ir atkarīgs no vēstījuma komunicēšanas citiem. Bobs Gils uzskata, ka atšķirību starp mākslinieku un dizaineru nosaka temperaments: dizaineram ir nepieciešams, lai viņu mīlētu katru dienu. Viņam ir vajadzīgs apstiprinājums no mērķauditorijas vai klienta puses, viņam ir nepieciešams būt saprastam – tāds ir viņa darba mērķis. Mākslinieka vēstījums ir viņš pats, viņa personiskais pasaules skatījums. Tas, ka mākslinieks tiek „pārprasts”, bieži pat nāk par labu, padarot viņu intriģējošu skatītājiem. Ja māksla ir personiska izpausme, vai dizainers, kurš izpauž sevi darbā, ir slikts dizainers?

Pēc tikšanās ar Bobu­ Gi­lu vizuālā pasaule saskaņā ar Boba uzskatiem un saistībā ar manis pašas praksi pēkšņi bija sadalīta trīs kārtīgās kaudzēs: māksla, vēstoša vizuālā komunikācija un dekoratīva vizuālā komunikācija. Vai, izsakoties vienkāršāk: māksla, dizains un dekorācija. Kaut arī Gils to, ko es nodēvēju par „dekorāciju”, varbūt sauktu vienkārši par sliktu dizainu, tomēr, manuprāt, visas trīs jomas ir neaizstājamas un vienlīdz izaicinošas.

Mākslinieks ieliek sevi darbā. Viņš tiek iedrošināts veidot savu stilu, vizuālo rokrakstu, kas ļautu viņu atpazīt. Mākslinieks to var atļauties, jo viņš saka vienu un to pašu atkal un atkal – viņš dara zināmu pats sevi. Dizainers savukārt pauž vēstījumu par kaut ko ārpus viņa paša – par produktu. Dizainera vēstījums mainās līdz ar katru jaunu projektu, tāpēc būtu muļķīgi visiem vēstījumiem izmantot vienu un to pašu valodu. Dekorācija liek informācijai izskatīties vizuāli patīkami, izmantojot uz estētiku pamatotus lēmumus – izvēles iespējas saistībā ar šriftu, krāsu, kompozīciju, kontrastu utt.

Bobs teiktu, ka dekorācija ir tukša, ka tā ir slikts dizains bez vēstījuma. Es tam nepiekrītu, un līdzīgās domās ir arī Deivids Kārsons. Deivids lasa rakstu un interpretē tā saturu vizuāli. Viņš jautā sev: kā lai daru zināmu šo rakstu kādam citam, kurš nesaprot valodu, kurā šis raksts ir tapis? Kā lai parādu kompaktdiskā ierakstīto mūziku uz diska vāciņa? Viņš neilustrē raksta tēzi;viņš rakstu ietērpj tā, lai tas atspoguļotu savu saturu. Viņš demonstrē, ka vēstījumu var paziņot caur izplūdušu vai pārklājošos druku, nesalasāmu šriftu, negatīvu telpu, košām krāsām vai pelēkiem toņiem. Viņa vēstījums nav skaidri izteikts, tas nav nekas tāds, ko varētu rezumēt vienā teikumā. Viņš apraksta produkta īpašības, nevis par to pasaka kaut ko konkrētu.

Deivida darbs ir un paliek personisks: tā ir produkta interpretācija, kas pamatota uz viņa pieredzi. Deivids aicina mūs ielikt kaut nedaudz sevis visā, ko darām. Laikā, kad jebkurš, pat tava māte, var nopirkt tieši tādu pašu programmatūru, būt pašam ir vienīgais, kas padara tevi atšķirīgu: „Jebkuram darbam ir jābūt personiskam. Tas ir tas, kā rodas vislabākie darbi, un tas ir vienīgais veids, kā paveikt kaut ko patiešām unikālu. Neviens cits nevar izmantot tavu pieredzi, audzināšanu, vecākus vai mūžā piedzīvoto. Vislabākais darbs vienmēr ir vislielākajā mērā vērsts uz sevis paša vēlmju apmierināšanu. Dari to, ko tu vislabprātāk dari, un šī aizrautība izpaudīsies tavā darbā.” 1

Bobs Gils dizainerus, kuri sevi ierok darbā, dēvē: vīlušies mākslinieki, kuri strādā par dizaineriem.

Minimālisma pārstāvis mākslinieks Dens Flevins (Dan Flavin) radīja fluorescējošu gaismas avotu instalācijas no 1961. gada līdz pat savai nāvei 1996. gadā, un viņu uzskata par modernās mākslas ikonu. Minimālistiem māksla nebija pašizpausmes līdzeklis: „Mēs virzāmies lejup virzienā uz nemākslu - kopīgu psiholoģiski vienaldzīgas dekorācijas izjūtu.” 2Tomēr, kā Deivids saka, nekomunicēt NAV iespējams. Jebkas, ko tu dari, kaut ko saka. Klusums, atstarpe, neatbildēts tālruņa zvans – tas viss pauž skaidru vēstījumu. Kaut arī vienmēr, kad es redzu kādu Dena Flevina darbu kādā no daudzajiem modernās mākslas muzejiem, kuros esmu bijusi, šim darbam izdodas neizraisīt manī nekādas jūtas, tomēr tas pauž skaidru vēstījumu: „Mani radījis Dens Flevins.” Flevins ir saglabājis savu vizuālo rokrakstu vairāk nekā 40 gadus, tāpēc viņa darbi sākuši reklamēt viņu. Deivids Kārsons ir izveidojis stilu, pēc kura viņš tiek atpazīts. Viņa darbi gadu gaitā ir saskanīgi un identificējami. Vai viņš reklamē klienta produktu vai pats sevi? Varbūt viņš saka vienu un to pašu atkal un atkal? Iespējams. Viņš piedāvā produkta interpretāciju, kas ir specifiska tikai viņam un kuru viņš laika gaitā radikāli nemainīs. Klienti pie viņa vēršas tieši šī iemesla dēļ. Tie vēršas pie viņa, zinot, ka tas, ko viņi iegūs, būs no Deivida Kārsona.

Bet vai Bobs Gils patiešām pretendē uz to, ka viņš rada darbus bez jebkādas personības? Vai kāds vispār var radīt ko tādu, kas ir pilnībā ārpus viņa paša? Vai Bobs var teikt, ka nav nekādas personības viņa ilustrāciju līnijās, viņa logotipu formās, kas ir tik daudzveidīgas, cik vien daudzveidīgs var būt viņa stils? Ekspresionisma pārstāvis ­Roberts Matervels (Robert Motherwell) skaidro, kā kaut kas šķietami neekspresīvs un abstrakts var stāstīt par visu kādas personas būtību: „Es stāvēju blakus tai milzīgajai melnbaltajai gleznai, un pie manis pienāca pusmūža vīrs un jautāja, ko tieši tā nozīmē. Es uz to paskatījos un sapratu, ka glezna ir pārgleznota vairākas reizes un ir radikāli mainījusies tās forma un līdzsvars, kā arī dažādas citas īpašības. Un pēkšņi sapratu, ka ikkatrs otas triepiens ir lēmums, un tas ir lēmums ne tikai estētiskā ziņā, bet arī lēmums, kas ir saistīts ar katra paša būtību. Tā nu ir, ka es esmu smagnējs, neveikls, lempīgs vīrietis, un, ja kaut kas kļūst pārāk gaisīgs, es nejūtu to kā sevi, kaut arī tas man var ļoti patikt. Beigu beigās jebkāda šīs gleznas nozīme faktiski ir uzkrātā desmit tūkstošu otas triepienu nozīme, par katru no kuriem ir izlemts, to gleznojot. Tas, ko „tā nozīmē”, ir visu šo lēmumu kopums, kuros bija jāiesaista mana rakstura būtība, ja gleznas radīšanai bija vajadzīgi mēneši. Kad tu nepārtraukti pie kaut kā strādā, atklājas visa tava būtība.” 3Protams, mēs neizlasīsim Matervela vēstījumu tik skaidri, kā dizainera vēstījumu. Vidusmēra patērētājs vai pat galerijas apmeklētājs nesapratīs, ka Abstract #12 patiesībā ir kādas personas rakstura kopsumma. Bet vēstījums tajā ir, tas nevar nebūt. Dizaina uzdevums pēc definīcijas ir izteikt idejas skaidri, sasniegt plašāku auditoriju nekā tikai galerijas apmeklējošo eliti un mākslas vēsturniekus, bet pat tad, ja tu izvēlies slēpt savu personību, tava izvēle stāsta kaut ko par tevi.

Tu nevari pilnībā sevi nomaskēt, bet vari izvēlēties, kas būs priekšplānā – tu vai tavs klients. Varbūt tieši tas atšķir dizainerus no māksliniekiem. Varbūt Deivida Kārsona darbi ir „slikts” dizains... bet man tie patīk. Un es tāds neesmu viens. Deivida pirmā grāmata The End of Print , kas sarakstīta kopā ar Lūisu Blekvelu ( Lewis Blackwell ), ar vairāk nekā 200 000 pārdotu eksemplāru piecās dažādās valodās ir visu laiku vislabāk pārdotā grāmata par grafisko dizainu .4Viņš acīmredzami pauž ko tādu, ko cilvēki var saistīt ar sevi, un dizaina uzdevums ir komunikācija. Varbūt Deivids Kārsons ir mākslinieks, kurš strādā par dizaineru? Labi. Viņš „paņem mākslu” no baltajām privāto galeriju sienām, kur to var aplūkot tikai ierobežots skaits cilvēku ar specifiskām interesēm, un „ieliek” to reklāmās, grāmatās un žurnālos, kur to redz plaša un daudzveidīga auditorija.

Bobs Gils nevar samierināt mākslu ar dizainu, Deivids Kārsons sajauc tos kopā. Dažiem robežas, kas atdala mākslu un dizainu, ir skaidri noteiktas, citiem tās saplūst. Mēs katrs darām to, kam, mūsuprāt, ir jēga.

1www.davidcarsondesign.com

2Dan Flavin: Concepts of Modern Art Edited by Nikos Stangos London, 1997

3Robert Motherwell “A Conversation with students” 6 April 1979: The Collected Writings of Robert Motherwell, Los Angeles, 1999

4www.davidcarsondesign.com