Tā bija Vivienne Vestvuda, kura teica, ka “daži cilvēki piemēro sevi pasaulei, kamēr citi piemēro pasauli sev. Pasaule griežas uz priekšu dēļ tiem otrajiem.”

Lielie notikumi globālajā mākslas / dizaina / arhitektūras laukā visbiežāk ir labi publicētie notikumi, tāpēc tādus īstus atradumus, kas saviļņo un liek aizdomāties par Vestvudas citātu, izdodas piedzīvot retāk.

Apmeklēju vienu lielo pasaules kultūras dzīves notikumu – jauno New Museum ēku Ņujorkā, kas durvis vēra pims četriem mēnešiem. Jaunā muzeja pašreizējā ekspozīcija ar nosaukumu Unmonumental atspoguļo 21. gadsimta sākuma zeitgeist – pāreju no skaidrības un kompleksumu, ikonu sabrukumu un fragmentāciju, kura materializējusies pašlaik uz viļņa esošajā kolāžā.

Tomēr notikums jeb projekts, kas pēdējā laikā uz mani atstājis vislielāko iepaidu gan tā konceputālā, gan vizuālā risinājuma dēļ atrodas ne Manhetenā, bet 200km uz austrumiem no tās – East Hamptonā. Tur mākslinieku pāris Arakawa (kādreizējais Marsela Dušampa protežē 60. gadu Ņujorkā) un Madeline Gins uzcēluši savu dzīvojamo māju Bioscleave House jeb Dzīvesciklu Paildzinošo Villu. Kā savu māksliniecisko izpausmju mērķi 45 gadu garumā pāris deklarējis novecošanās un nāves aizliegumu. Madeline Gins saka: “Tas ir amorāli, ka cilvēkiem ir jāmirst.”

Protests pret nāvi nu kulminējis villā, kurā nav ņemti vērtā tradicionālie koncepti par grīdu, sienām, griestiem. Neregulāras virsmas, betona grīda, kuras struktūra līdzinās mēness virsmai, sienas krāsotas 40 krāsās, logi dažādos augstumos – tas viss ne tik daudz dizainisks kičs kā ticība, ka šāda ēka, kurā nepārtaukti jauzmanās un jādomā par sava ķermeņa attiecībām ar apkārtējo vidi kavē novecošanos un līdz ar to nāvi. Mākslinieku pāris tic, ka tieši komforts, kas ir pamatā rietumu tradicionālajai uztverei par mājām, ir tas, kas nāk pirms nāves.

Šī nebūt nav pirmā viņu arhitektoniskā izpausme – mākslinieku pāris veiksmīgi īstenojis dzīvojamo māju kompleksu Tokijā un parku ar nosaukumu Site of Reversible Destiny. Arī to ne-balansa koncepts ir tāds pats kā jaunajai mājai East Hamptonā, tuklāt daudzi kompleksa iedzīvotāji tiešām jutuši veselības uzlabošanos un sajūtu, ka piedzimuši no jauna.

Šis projekts, kā nebūs jābrīnās, ir daudzu skepses objekts, un pat Arakawai un Ginsai tuvu stāvoši arhitekti to dēvē par neko vairāk kā klaji provokatīvu izpausmi. Taču man šķiet, ka šeit nav svarīgas praktiskās implikācijas, tas, vai dizains un arhitektūra spēj atturēt neizbēgamību. Pat ja viņu darbs ir tikai metafora mūžīgas dzīves sapnim, ne medicīniski pierādāma nemirstības formula, tas man liekas fantastisks piemērs individuālisma triumfam pār apkārt valdošo pragmatismu. Vai tam, ko Vestvuda dēvē par pasaules piemērošanu sev.