Īsti nesaprotu, kur ir problēma. Vai mēs vienkārši neesam pietiekoši sociāli atbildīgi, vai arī Kannās varam dabūt godalgu par sociālo reklāmu tikai tad, ja mums par šo sociālo projektu samaksā... kā jebkurš cits klients? Ar ‘mēs’ es saprotu Latvijas reklāmas industriju. Badad portāls man palūdza nokomentēt Rīgas bāriņtiesas reklāmu. No sākuma komentēju. Rakstīju, ka šī reklāma mani ne uzrunā, ne izraisa līdzjūtību, ne arī liek aizdomāties. Pēc tam domāju – tas ir tik neētiski... viņi kaut ko cenšas darīt lietas labā un ne jau viņi ir vainīgi, ka nav naudas reklāmai vai ka reklāmisti nelabprāt brīvprātīgi iesaistās sociālajos projektos. Bet varbūt vienkārši ir komunikācijas trūkums? Ja Rīgas bāriņtiesa aizietu pie kādas aģentūras un teiktu: varat palīdzēt? Varbūt neatteiktu... Kamēr es tā domāju, mana pāriniece māksliniece Digna pilnīgi nesaistīti bija atradusi un parādīja man kādu UNICEF reklāmu.

Tieši par šo pašu tēmu... tikai šī reklāma gan uzrunā, gan aizkustina, gan arī liek aizdomāties. Kāpēc mēs tā nevaram?! Patiesībā jau varam. Un nav jau tā, ka neviens neko labu nav uztaisījis. Tikai kā vienmēr – par maz...