Jau piekto pavasari pēc kārtas Latviju satricinājis radošās izcilības festivāls Adwards, kas turpina lutināt ar spēcīgiem žūrijas pilsoņiem, iedvesmojošiem semināriem un spēcīgu apbalvošanas ceremoniju. Nezinu, kur LADC komanda ņem to fanātisko neatlaidību un enerģiju (nē, nu viena versija man ir), lai ar tik pārsteidzošu regularitāti uz Latviju atvestu Eiropas un pasaules līmeņa personības.
 

Viena no spilgtākajām tēzēm, kas palikusi atmiņā, ir McDonald’s CEO Lerija Laita (Larry Light) domugrauds, ko citēja Adwards viesis Jans Lēbe (Jan Leube) - “Mass marketing is mass mistake”. Šis apgalvojums precīzi raksturo mūsdienu fragmentēto sabiedrību un “vienu ideju visiem” norietošo laikmetu. Šķiet, ka vairums stāstu un kampaņu, kas mani un pārējo pasauli aizrāvušas pēdējo mēnešu laikā, ir spilgti anti-masu mārketinga piemēri. Gan lieliskā Whopper kampaņu sērija ar svaigāko no šedevriem – Whopperface –, gan Fun Theory eksperimentu sērija, sākot ar kāpņu-klavieru ideju un beidzot ar svaigāko konkursa uzvarētāja ideju par braukšanas ātruma ievērošanu, kas sociāli atbildīgu uzvedību padara aizraujošu. Tāpat priecājos kopā ar visiem 3'500 kāda Kanādas ciemata iedzīvotājiem, kuriem liktenis lēmis dzīvot vēl tumšākā pasaules nostūrī par Latviju jeb vietā, kur saule neiespīd veselu mēnesi no vietas. Tropicana sulu zīmols šiem ciema iedzīvotājiem uzdāvināja improvizētu sauli, radot neaizmirstamus mirkļus un pozitīvas emocijas. Visi pieminētie stāsti iedvesmojuši neskaitāmus medijus, blogotājus un cilvēku miljonus, padarot šos stāstus slavenus. Likumsakarīgi, ka arī Adwards žūrija kā labāko integrēto kampaņu Latvijā apbalvojusi tieši šī žanra darbu - Zelta alus Draugu plosta kampaņu, kas tika apbalvota ar Adwards pirmās pakāpes ordeni. 

Pēc festivāla mārketinga portāls 7Guru jautāja, kā skaidrot to, ka apbalvoti salīdzinoši maz darbu. Man šķiet, ka tik nelielā valstī kā Latvija gada laikā radīt 30 darbus, kas pelnījuši starptautiskas žūrijas atzinību (shortlist), no kuriem 15 saņēmuši apbalvojumus – tas ir labi. Tāpat pozitīvi vērtēju žūrijas spērienu pa Latvijas radošo pilsoņu pēcpusēm jeb 90% iesniegto darbu atstāšanu bez ordeņiem. Ļoti ceru, ka tas motivēs strādāt smagāk, cīnīties par idejām vēl dedzīgāk, un visus kampaņas materiālus noslīpēt līdz izcilībai.

Ja nav spilgtu darbu, kuri var kalpot kā paraugs nākamajām paaudzēm, nav arī ordeņu. Tas gan nenozīmē, ka visas neapbalvotās reklāmas ir vājas vai bālas, tomēr līdz apbalvojumam bieži pietrūkst kāds elements – vai idejas svaigums, vai izpildījuma meistarība. Tāpat no žūrijas dzirdēju, ka joprojām katastrofāli pieklibo darbu iesniegšanas kvalitāte – ja radošajam direktoram no Vācijas, Zviedrijas un pat Latvijas netop skaidrs, kas ir produkts un par ko ir stāsts, tad cerēt uz apbalvojumu ir līdzīgi kā gaidīt Znaroku deklamējam Raini.