RSS Barotne28. Decembris, 2007
Bez rozā brillēm par mediju reklāmu
Esam jau pieraduši, ka gada beigas reklāmu saturu ietekmē 2 veidos — pirmkārt, gandrīz jebkurai reklamētajai iepirkšanās vietai, precei vai atlaidei tiek pievienots apzīmētājs “Ziemassvētku”, un otrkārt, preses izdevumi sacenšas par nākamā gada abonētājiem. Visbiežāk šīs sacensības izpausmes ir tikpat garlaicīgas kā ikgadējā santaklausu ņemšanās. Savukārt tie mediji, kuru saturs spēj ietekmēt politisko dienaskārtību, liek izdarīt neiepriecinošu secinājumu: cienījamie laikraksti, žurnāli, raidījumi un pat veseli TV kanāli savā reklāmā izskatās ievērojami sliktāk, nekā dzīvē.
Atcerēsimies, piemēram, TV3 analītiskā raidījuma “Nekā personīga” pirmsākumus: profesionāla un ar skandāla piegaršu nokomplektēta komanda, novājināts konkurents De facto izskatā, un reklāmas pieteikums, kas vairāk izskatījās pēc atvainošanās par sliktu uzvedību (“…mums vienkārši patīk uzdot jautājumus”) vai pēc banālas koķetēšanas.
LNT ēterā šomēnes parādījušies ziņu dienesta cilvēki ārpus saviem galdiem un laika apstākļu kartēm, lai ieteiktu skatītājiem: izvēlies zināt. Piemēram, ka sportā vienmēr kāds būs pirmais, kamēr cits tikai tieksies. Laimīgā kārtā no Laura Lizbovska es vēl joprojām varu uzzināt arī to, kā pagājušā naktī nospēlējis Biedriņš, Skrastiņš un Ozoliņš. Nav aizmirsti arī konkurenti no pieminētā TV3 raidījuma, kuram patīk uzdot jautājumus. H. Burkovskis zina, ka svarīgi esot meklēt arī atbildes. Man atliek zināt, ka kaitinošo banalitāšu plūdi LNT cilvēku izpildījumā kādu dienu taču beigsies.
Pozicionēšanās, izmantojot konkurentus, nav sveša arī dienas preses tirgū. Neatkarīgā Rīta avīze Latvijai izmanto tramvajus, lai pateiktu, ka “diena bez mums nepastāv”. Vai šai sauklī ir kas cits bez zemteksta “mēs Dienai esam kā dadzis acīs, jo mūsu viedoklis ir atšķirīgs un, ja mūsu nebūtu, viņiem vispār nebūtu, par ko rakstīt?”
Skumjie vērojumi diemžēl jāturpina arī pašas Dienas reklāmas sakarā. Jaunajam formāta reklāmas atbalsts ir dabiska nepieciešamība, jo katrām pārmaiņām sākumā ir vairāk pretinieku nekā atbalstītāju. Mazāk dabiska man šķiet rozā briļļu metaforas izmantošana. Jebkuras reklāmas veidošanas process nav iespējams bez atbildes uz jautājumu: ar ko mēs runājam? Dienas gadījumā: kas ir tie cilvēki, kas skatās uz pasauli caur mānīgā pozitīvisma aizplīvurotajām rozā brillēm? Ja esmu lasījis Dienu līdz šim, tad man tās brilles jau ir saplīsušas un mani nav, par ko pārliecināt. Ja es Dienu nelasu, tad saskaņā ar šo reklāmu man nav citas izvēles — man jābūt rozā brillēm, vienalga kādus citus medijus, ieskaitot BBC, Rīgas Laiku, Newsweek, utt., es patērēju. Domāju, ka šis revolucionāri ekstrēmais dalījums, ko vienkāršoti varētu pārtulkot kā “vai nu tu lasi Dienu, vai esi stulbs” saturiski neatbilst ne uzrunāto cilvēku paaules uztverei, ne galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes rakstītajam, ka “Dienas jaunais formāts labāk ļauj koncentrēties uz svarīgāko: talantīgu žurnālistu labi izstāstīti stāsti..”
Vienīgie, kam rozā briļļu metafora varētu būt piemērojama, ir mūsu daudzcietusī politiskā elite, kuras pārstāvji ik pa laikam pārmet tendenciozu negatīvismu un labo darbu neatspoguļošanu gan medijiem kopumā, gan Dienai īpaši.
Ja neveiksmīgs iznāciens informācijas telpā gadās veikalam, maizei vai bankai, patērētājam vienmēr paliek iespēja attaisnot to ar sliktu reklāmas vai PR aģentūras darbu, jo ir skaidrs, ka maizes cepējs bez reklāmas nevar, bet viņa darbs ir cept maizi, tātad to reklāmu taisa kāds cits, kurš, acīmredzot, savu darbu prot sliktāk. Savukārt no medija, it īpaši tāda, kas pretendē uz ietekmīgumu un sabiedrības interešu sargāšanu, būtu taisnīgi prasīt sakarīgu izteikšanos arī reklāmā.
Vēl viena lieta, kas lasītājiem interesē vismazāk, bet laikraksta dzīvotspējai ir ļoti būtiski, ir efektīva reklāmas izvietošana un pārdošana. Apvienotajā Karalistē, kur pāreja no lielā izmēra avīzēm uz kompaktajām notika pirms vairākiem gadiem, pētījumi rāda, ka pilna reklāmas lapa darbojas vienlīdz efektīvi abos izpildījumos. Ja tā, kāpēc maksāt par lielākas avīzes drukāšanu, ja pilnas lapas cenu var saglabāt nemainīgu? Neiedziļinoties britu pētnieku darba detaļās, viena lokālā konteksta nianse ar Dienas formāta maiņu tomēr ir zudusi uz visiem laikiem. Pilna lapa Dienas vecajā formātā bija ļoti nopietns solis no reklāmdevēja puses, kurš nozīmēja, ka reklāmas vēstījuma pamanāmībai piešķirta augstākā prioritāte, liekot sarosīties gan klientiem, gan konkurentiem. Tāpat kā lielākā daļa lasītāju asociē formāta samazinājumu ar satura dzeltēšanu, tā arī reklāmas ietekme mazākā izmērā vismaz emocionālā līmenī šķiet samazinājusies.
Atcerēsimies, piemēram, TV3 analītiskā raidījuma “Nekā personīga” pirmsākumus: profesionāla un ar skandāla piegaršu nokomplektēta komanda, novājināts konkurents De facto izskatā, un reklāmas pieteikums, kas vairāk izskatījās pēc atvainošanās par sliktu uzvedību (“…mums vienkārši patīk uzdot jautājumus”) vai pēc banālas koķetēšanas.
LNT ēterā šomēnes parādījušies ziņu dienesta cilvēki ārpus saviem galdiem un laika apstākļu kartēm, lai ieteiktu skatītājiem: izvēlies zināt. Piemēram, ka sportā vienmēr kāds būs pirmais, kamēr cits tikai tieksies. Laimīgā kārtā no Laura Lizbovska es vēl joprojām varu uzzināt arī to, kā pagājušā naktī nospēlējis Biedriņš, Skrastiņš un Ozoliņš. Nav aizmirsti arī konkurenti no pieminētā TV3 raidījuma, kuram patīk uzdot jautājumus. H. Burkovskis zina, ka svarīgi esot meklēt arī atbildes. Man atliek zināt, ka kaitinošo banalitāšu plūdi LNT cilvēku izpildījumā kādu dienu taču beigsies.
Pozicionēšanās, izmantojot konkurentus, nav sveša arī dienas preses tirgū. Neatkarīgā Rīta avīze Latvijai izmanto tramvajus, lai pateiktu, ka “diena bez mums nepastāv”. Vai šai sauklī ir kas cits bez zemteksta “mēs Dienai esam kā dadzis acīs, jo mūsu viedoklis ir atšķirīgs un, ja mūsu nebūtu, viņiem vispār nebūtu, par ko rakstīt?”
Skumjie vērojumi diemžēl jāturpina arī pašas Dienas reklāmas sakarā. Jaunajam formāta reklāmas atbalsts ir dabiska nepieciešamība, jo katrām pārmaiņām sākumā ir vairāk pretinieku nekā atbalstītāju. Mazāk dabiska man šķiet rozā briļļu metaforas izmantošana. Jebkuras reklāmas veidošanas process nav iespējams bez atbildes uz jautājumu: ar ko mēs runājam? Dienas gadījumā: kas ir tie cilvēki, kas skatās uz pasauli caur mānīgā pozitīvisma aizplīvurotajām rozā brillēm? Ja esmu lasījis Dienu līdz šim, tad man tās brilles jau ir saplīsušas un mani nav, par ko pārliecināt. Ja es Dienu nelasu, tad saskaņā ar šo reklāmu man nav citas izvēles — man jābūt rozā brillēm, vienalga kādus citus medijus, ieskaitot BBC, Rīgas Laiku, Newsweek, utt., es patērēju. Domāju, ka šis revolucionāri ekstrēmais dalījums, ko vienkāršoti varētu pārtulkot kā “vai nu tu lasi Dienu, vai esi stulbs” saturiski neatbilst ne uzrunāto cilvēku paaules uztverei, ne galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes rakstītajam, ka “Dienas jaunais formāts labāk ļauj koncentrēties uz svarīgāko: talantīgu žurnālistu labi izstāstīti stāsti..”
Vienīgie, kam rozā briļļu metafora varētu būt piemērojama, ir mūsu daudzcietusī politiskā elite, kuras pārstāvji ik pa laikam pārmet tendenciozu negatīvismu un labo darbu neatspoguļošanu gan medijiem kopumā, gan Dienai īpaši.
Ja neveiksmīgs iznāciens informācijas telpā gadās veikalam, maizei vai bankai, patērētājam vienmēr paliek iespēja attaisnot to ar sliktu reklāmas vai PR aģentūras darbu, jo ir skaidrs, ka maizes cepējs bez reklāmas nevar, bet viņa darbs ir cept maizi, tātad to reklāmu taisa kāds cits, kurš, acīmredzot, savu darbu prot sliktāk. Savukārt no medija, it īpaši tāda, kas pretendē uz ietekmīgumu un sabiedrības interešu sargāšanu, būtu taisnīgi prasīt sakarīgu izteikšanos arī reklāmā.
Vēl viena lieta, kas lasītājiem interesē vismazāk, bet laikraksta dzīvotspējai ir ļoti būtiski, ir efektīva reklāmas izvietošana un pārdošana. Apvienotajā Karalistē, kur pāreja no lielā izmēra avīzēm uz kompaktajām notika pirms vairākiem gadiem, pētījumi rāda, ka pilna reklāmas lapa darbojas vienlīdz efektīvi abos izpildījumos. Ja tā, kāpēc maksāt par lielākas avīzes drukāšanu, ja pilnas lapas cenu var saglabāt nemainīgu? Neiedziļinoties britu pētnieku darba detaļās, viena lokālā konteksta nianse ar Dienas formāta maiņu tomēr ir zudusi uz visiem laikiem. Pilna lapa Dienas vecajā formātā bija ļoti nopietns solis no reklāmdevēja puses, kurš nozīmēja, ka reklāmas vēstījuma pamanāmībai piešķirta augstākā prioritāte, liekot sarosīties gan klientiem, gan konkurentiem. Tāpat kā lielākā daļa lasītāju asociē formāta samazinājumu ar satura dzeltēšanu, tā arī reklāmas ietekme mazākā izmērā vismaz emocionālā līmenī šķiet samazinājusies.
Komentāri (0)
Pievieno komentāru