TNS Latvia reklāmas statistikas apkopojumi  pēdējos mēnešos uzrāda ainu, pie kuras esam pieraduši jau gadiem: visvairāk reklamējas kosmētika, higiēna, izklaide, sakari. Kaut arī presē un radio starp līderiem parādās arī auto un mazumtirdzniecības reklāmdevēji, TV apjomi latos ir ietekmīgāki. Taču kā jau novērots, visredzamākā ir nevis tā reklāma, kuras ir visvairāk, bet gan tā, kura atšķiras.

Aizvadīto mēnešu zīmīgākais jaunums TV reklāmu klāstā neuzrādās statistikā ne kā nozare, ne reklamētā marka, bet to nevar nepamanīt — vairāki vadoši Latvijas uzņēmumi sākuši izmantot TV reklāmu, lai stiprinātu savu darba devēja tēlu. Rimi, Mcdonalds, Statoil ir iznākuši no dienas preses darba sludinājumu lappusēm ar emocionāliem stāstiem par nākotni, servisa talantiem un cēloņsakarībām.

Līdz ar to darba tirgus ir nonācis pie tām pašām attiecībām, kas jau sen pastāv starp patērētāju un produktu vai pakalpojumu. Cenas (algas) izlīdzinās, uzvar tas, kurš spēj radīt attiecības, balstoties uz vērtībām, kas ir svarīgākas nekā lati un procenti.

Skaidrs, ka uzņēmumi, kas darbinieku skaitu nemēra ne tūkstošos, ne simtos, par jūsu uzmanību nekonkurēs ar Zelta Zivtiņu vai Fairy. Līdz ar to interesanti pavērot, kā ar kadru piesaisti klājas reklāmas nozarei, kas mazāk cieš no Īrijā braucējiem, vairāk — no globālām tendencēm.

Pat pie godalgotās un publiskajā telpā pamanāmās aģentūras Zoom durvīm strādātgribētāji nestāv rindā, par ko liecina nesenie darba sludinājumi Sestdienā. Arī DDB pieredze globālā mērogā rāda, ka pilna servisa reklāmas aģentūra vairs nav iekārojama darba vieta jauniem radošiem cilvēkiem. Aģentūras pieaug un nobriest, tiecoties pēc ciešākas partnerības ar klientu biznesu un uzsverot savu efektivitāti. Tas rada iespaidu, ka reklāma vairs nav vieta, kur simpātiski cilvēki jautri pavada laiku un saņem algas, kas vairākas reizes pārsniedz vidējās valstī. Būtu muļķīgi izlikties, ka reklāma nav ražošana, tomēr tā joprojām ir viena no interesantākajām, kāda pastāv, katru dienu radot produktus, kas pastāv vienā eksemplārā, ir speciāli radīti vienam klientam un kuri top, pateicoties talantam nevis tehnoloģijai.

Pēdējā laikā būtiski pavairojies spēcīgu radošu profesionāļu skaits, kas pamet aģentūras, lai radītu brīvmākslinieku komandas, cerot uz lielāku radošo brīvību un lielāku naudu pie mazākas slodzes. Tādā veidā gan nevairojas darbaspēka deficīts, jo visbiežāk šo brīvmākslinieku galvenais bizness ir viņu iepriekšējais darba devējs. Taču radošā brīvība drīzāk pat krītās, jo aģentūras labprātāk izmanto ārpakalpojumus mazāknozīmīgu, laikietilpīgu un specifisku projektu izstrādei.

Nevar nepamanīt arī aizgājējus, kas reklāmu pamet ar atvieglojumu un laimīgi nododas tam, ko paši visvairāk vēlas — gleznošana, rakstīšana, filmu uzņemšana. Šo procesu pat nevar nosaukt par problēmu. Ir jauki, ja cilvēks nemoca sevi un kolēģus darbā, kas viņam riebjas, un ir jauki, ka kultūras ainava papildinās ar darbiem, kas nebūtu tapuši, mēģinot apvienot naudas pelnīšanu reklāmā ar tīro mākslu ārpus darba laika.
Cerīgākais process priekš vietējās reklāmas industrijas būtu A. Blaka solītā radošo viesstrādnieku ieplūšana, palielinot veselīgu konkurenci gan starp cilvēkiem, gan viņu radītajām idejām.