CSDD kārtējā sociālās reklāmas kampaņa pret braukšanu dzērumā šogad nav tik cieši piesaistīta Jāņu tradīcijai kā iepriekšējā gada skarbās līgodziesmas, tomēr ir skaidrs, ka tieši līgonakts negadījumu statistika būs tās efektivitātes rādītājs. Sociālo reklāmu ideju efektivitāte vēl vairāk nekā "normāla" biznesa reklāmas gadījumā ir atkarīga no to oriģinalitātes. Atšķirībā no zīmola, kas man patīk un kura vēstījumu es labprāt uzklausu, nāve no braukšanas dzērumā ir pēdējais, par ko gribas domāt, skatoties EČ futbolā un plānojot tuvojošās 4 brīvdienas. Tāpēc jaunas idejas, kas precīzi trāpa vecas problēmas jūtīgā punktā, ir nesalīdzināmi vērtīgākas par tiem tūkstošiem latu, ko reklāmas aģentūras un mediji ar tām nopelna.

"Beigta balle" sākotnēji arī izskatījās pēc šādas idejas. TV reklāma izstrādāta pieklājīgā tehniskā līmenī, trāpīgs sauklis, ko gan vēl vairāk varētu vēlēties? Tomēr reklāmas aģentūras Taivas radītais klips izrādījies nepieklājīgi līdzīgs Londonas aģentūras Leo Burnett izstrādātajam Think!. Kampaņas iedarbīgumu šī līdzība neietekmēs, jo britu kampaņa vietējam skatītājam nav zināma un tās vēstījums necieš no tā, ka ir pārcelts no vienas kultūras citā.

Vislielākā problēma šīs kampaņas sakarā ir attieksme, kuru demonstrē tās izstrādātāji, pasūtītāji un Latvijas reklāmas asociācija. Anonīma aģentūras Taivas pārstāve atdarināto klipu neesot redzējusi, tomēr tas netraucējot viņai uzskatīt, ka autortiesību pārkāpumu nav. CSDD pārstāve ir informēta, bet domā, ka "līdzība nav tieša". Pēc šiem komentāriem ir iespējami divi secinājumi. Pirmais: ne aģentūra, kuru CSDD izvēlējās konkursa kārtībā, ne pati CSDD tiešām neko sliktu nesaskata un nesaprot, par ko ir runa. Otrs secinājums: saprot ļoti labi, bet neatzīsies tāpēc, ka uzskata izvairīšanos no atklātas sarunas par efektīvāku.

Pat ar aizdomām, ka ir notikusi atdarināšana, vajadzēja pietikt, lai iesaistītās puses tās komentētu skaļi un nopietni. Šajā gadījumā atdarināšanu saskata arī oriģināla autori, par ko viņi ir atklāti paziņojuši. Kā var spriest no neesošās reakcijas, gan Taivas, gan CSDD uzskata, ka arī tas nav iemesls uztraukties. Tas ir skumji. Tas nozīmē, ka mums ir mazas izredzes, ka nākotnē aģentūru izvēle satiksmes drošības kampaņu izstrādei notiks pēc profesionalitātes principiem. Nākotnē varētu vienkārši izsludināt konkursu uz piemērotākās citu valstu kampaņas atrašanu un tehniski adekvātu atdarinājumu. Vienkārši un droši.

Plaģiātisma skandāli reklāmas pasaulē nav nekas unikāls un lielākas vai mazākas aizdomas apvij pat ļoti slavenas kampaņas un cienījamas aģentūras. Tas arī ir saprotami, jo reklāmas radīšanā, tāpat kā jebkurā radošā procesā, mijiedarbojas neskaitāmi impulsi, iedvesmas avoti, novērojumi. Ne vienmēr robeža starp jaunradi un atdarināšanu ir nepārprotami skaidri saskatāma. 2003.gada slavenākais reklāmas rullītis nesaņēma prognozēto prestižākā reklāmas festivāla Cannes Lions galveno balvu, jo žūrijas viedokli ietekmēja aizdomas, ka tas ir pārlieku līdzīgs šveiciešu mākslinieku Peter Fischli un David Weiss 1987.gada īsfilmai The Way Things Go. Filmas autori iesūdzēja aģentūru Wieden+Kennedy par autortiesību pārkāpumu, prāvu nevinnēja, bet ieguva jaunu publikas uzmanību savam 16 gadus vecajam darbam. Aģentūra nenoliedza, ka filma ir bijis viens no iedvesmas avotiem reklāmas tapšanā, bet tikai viens no daudziem.

Pavisam nesenā pagātnē plaģiātisma aizdomu ēna krita uz Sony Bravia reklāmas rullīti ar plastilīna trušiem. Aizdomu avots — Losandželosas mākslinieku grupas Kozyndan zīmējums. Sony un iesaistītās aģentūras nekavējās izplatīt publisku paziņojumu, izskaidrojot darba tapšanas procesu, pēc kura kļuva skaidrs, ka Kozyndan darbs nav kalpojis pat par iedvesmas avotu.

Kā redzams, arī iedvesmas avotu un "kultūrcitātu" jautājumā (šis termins uzpeldēja 1188 reklāmas un F.Ozona filmas sakarā) starptautiskā profesionālā publika ir ļoti uzmanīga un piesardzīga. Apvainojums plaģiātismā tiek uzskatīts par bīstamu gan reklamētā zīmola, gan reklāmas izstrādātaja, gan reklāmas industrijas reputācijai.

Iespējams, ka Latvijā ir tieši tāpat. Reklāmas radītāji un viņu klienti ari baidās no šādiem apvainojumiem. Taču tā vietā, lai runātu, izklāstītu savu versiju par notikušo, atzītu kļūdas vai nejaušas sakritības, viņi notikušo vienkārši ignorē. Tas uztrauc pat vairāk nekā atdarināšanas esamība vai neesamība. Atdarināšana ir slikta, bet tā notiek. Bieži vien tas notiek pilnīgi neapzināti. Reklāmas cilvēki skatās citu radītās reklāmas un viņiem tas arī ir jādara. Nevis tāpēc, lai smeltos iedvesmu savām reklāmām, bet lai zinātu, kas jau ir izdarīts un ko atkārtot vairs nevar. Liela daļa aģentūru radošo cilvēku savā profesijā strādā nesen un nenojauš, ka pirms pāris gadiem vienreiz redzēts izcils ārzemju kolēģu klips nosēžas atmiņas neapzinātajos kambaros un vēlāk no tās izpeld praktiski identiskā formā, taču nodevīgi klusē par savu izcelsmi līdz brīdim, kamēr ir jau par vēlu. Izlikties, ka nekas nav noticis, nav laba stratēģija ne konkrētajā gadījumā, ne industrijai kopumā.