Latvijas Institūta rīkotā diskusija “Latvijas tēls: Ko sakām, ja nav ko teikt?”, kas notika radošās izcilības festivāla Adwards laikā, radījusi aizdomas par Pozitīvisma kampaņas otro atnākšanu. Vienkāršojot diskusijas satura jau vienkāršoto izklāstu ziņās, Ēriks Stendzenieks un Viesturs Dūle vainojuši medijus par pārmērīgu negatīvismu, kas grauj Latvijas tēlu. Žurnālists Kaže atbildējis, ka nevar vainot ziņnesi, ja nepatīk ziņa. Anonīmie komentētāji atbalsta žurnālistus: vai tiešām medijiem būtu jāklusē par šoferu dēlu darbā iekārtošanu, vai tiešām gribam ziņas Krievijas TV kanālu stilā? Anda Rožukalne atgādina par mediju, reklāmas un tēla veidotāju atbildību katram savā nozarē.

Reklāmas un žurnālistikas nozares atbildīguma motīvi ir visai atšķirīgi. Reklāmisti atbild reklāmdevēja priekšā par reklāmā ieguldītās naudas atdevi biznesa veicināšanā, žurnālisti atbild sabiedrības priekšā par tai svarīgu faktu pasniegšanu. Pat tad, ja vēl būtu aktuāla tēze par valsts vadīšanu kā uzņēmumu, reklāma šobrīd diezvai tiktu izskatīta kā līdzeklis uzņēmuma darbības veicināšanai. Bet, ja tiktu, reklāmas veidotājiem šķietami būtu pamats pārmest žurnālistiem, ka slikto ziņu dēļ uzņēmuma reputācija ir bēdīgā stāvoklī.

Tas vedina domāt, ka mainot negatīvo un pozitīvo ziņu savstarpējo balansu, Latvijas tēlu varētu nosvērt pareizajā virzienā un pilsoņi varētu justies lepni par savu valsti tāpēc, ka pozitīvo ziņu jeb labo darbu skaits ir pietiekams. Šīs pieejas bezcerīgumu raksturo daudzcitētais reklāmas klasiķis Bils Bernbahs: “Reālajā pasaulē labais neizdzen ļauno. Ļaunais neizdzen labo. Toties enerģiskais aizstāj pasīvo.”

Ziņu problēma ir nevis to saturā, bet enerģētiskajā iedalījumā — pozitīvās un negatīvās. Neviens fakts pats par sevi nevar kļūt ne par depresijas veicinātāju, ne garastāvokļa uzlabotāju. Par to var kļūt veids, kā šis fakts tiek pasniegts. Pat viskorumpētākais ierēdnis var kļūt par pozitīvu ziņu, ja žurnālista raksts vai sižets panāk viņa atlaišanu, darbības izmeklēšanu un citu korumpētu ierēdņu bailes, ka ar viņiem notiks tas pats. Ja žurnālista darbs nerada enerģiju, kas izraisa pārmaiņas, uzvar pasīvais — žēlošanās, vaimanāšana, mazohistiska tīksmināšanās. Māris Zanders manās acīs kļuva par visu laiku pozitīvāko Latvijas žurnālistu ar savu kara pieteikumu varai. Ar zvaniem politiķiem un “pingvīnu” pastaigām.

Ēriks Stendzenieks esot teicis, ka "mēs visai pasaulei stāstām un kliedzam par savām sliktajām pusēm, taču vienlaikus vēlamies, lai ārvalstīs mūs uztver pozitīvi.” Neviens mūs neuztvers pozitīvāk, ja par savām labajām pusēm klaigāsim skaļāk. Sakarīgāk būtu stāstīt, ko mēs darām, lai sliktās puses mainītu. Latvijas Institūta jautājums par Latvijas tēlu: “Ko sakām, ja nav, ko teikt?” pēc būtības ir nejēdzīgs, jo balstās uz pieņēmumu, ka iespēja runāt rodas no pozitīvām ziņām, sasniegumiem. Ja tā būtu, Baraka Obamas priekšvēlēšanu kampaņa būtu izgāzusies. Tās ziņa bija enerģiska — pārmaiņas. Pārmaiņu ziņa satur “negatīvismu”— mums šobrīd neiet diezko labi. Pārmaiņu ziņa satur “pozitīvismu”— mēs varam ar to tikt galā.

Ziņa “Mums nav, ko teikt” ir negatīvākā no visām šobrīd iespējamajām. Tā saka: mums ir kauns un neērti par to, ka mums neiet labi, bet nav ne jausmas, kā ar to tikt galā. Nedomāju, ka tā varētu būt taisnība.