Pagājušajā nedēļā varējām dzirdēt daudz pareizu un aizkustinošu vārdu par Latvijas armijas vēsturi Lāčplēša dienas pasākumos. Par laimi, arī mūsdienās Nacionālie bruņotie spēki ir viena no retajām valsts institūcijām, kas gadu no gada izskatas arvien profesionālāk un bauda augošu sabiedrības cieņu. Tikpat cienīgi izskatās arī Ceļu satiksmes drošības direkcija, kas nupat ieguvusi 2. vietu Efektīvas pārvaldības un partnerības forumā, nominācijā Labākā labas pārvaldības valsts institūcija.

Līdz ar to varētu gaidīt pozitīvus rezultātus, apvienojot 2 profesionālu un efektīvu institūciju spēkus sabiedrībai svarīgas problēmas — gājēju drošības risināšanā.

Tāpēc biju visai pārsteigts, noskatoties TV reklāmu http://www.csdd.lv/mms/ats/ats_lv.mpg, kas filmēta kā dokumentāla reportāža no kaujas uzdevuma, kurā mūsu karavīri redz gājēju bez atstarotāja kā neidentificētu mērķi un nobiedē cienījama vecuma kungu līdz roku un lūpu drebēšanai, kliedzot uz viņu: “rokas augšā!” Veiksmīgā operācija beidzas ar optimistisku saukli “Par gaišāku nākotni”, kas jauki spēlējas ar gaišumu kā garīgu vērtību un fizikas parādību, bet klipa kontekstā izklausās nelāgi: ja jūs, gājēji bez atstarotājiem, paši negribat saprast, kas ir gaiša nākotne, mēs jūs piespiedīsim ar spēku. Vēl nepatīkamāk, ka šis spēks vēršas pret vecu cilvēku, nostādot viņu pazemojošā situācijā.

Mēģinot saprast kampaņas mērķus un ideju, griezos pēc palīdzības CSDD mājaslapā un atklāju, ka “šogad mēs situāciju mēģināsim uzlabot ar radikālākām metodēm. Proti, talkā esam aicinājuši Nacionālos bruņotos spēkus,” uzsākot kampaņu „Par gaišāku nākotni” skaidro Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) direktora vietnieks Ģirts Rorbaks.”

Tagad iecerētā kampaņas loģika kļūst skaidra: kā zināms no TV ziņu reportāžām par plūdiem un citām nacionāla mēroga katastrofām ārvalstīs, šādos gadījumos armija dodas tautai palīgā, lai glābtu un pasargātu cilvēku dzīvības. Tādejādi mūsu bruņoto spēku iesaistīšanās vēsta, ka situācija ar gājēju drošību ir nacionāla katastrofa. Saprotami un humāni.

Vairākums cilvēku visticamāk nemeklēs preses relīzes internetā, bet par kampaņas gaitu uzzinās vai nu no tiešajiem pasākumiem — Ceļu policijas un Militārās policijas kopīgi rīkotajiem reidiem, vai ar daudz lielāku varbūtību — no TV raidītājiem klipiem.

Par nožēlu, tie nekādu pozitīvu pavērsienu gājēju glābšanā nesola. Drīzāk gan liek uzdot jautājumu, kādas izmaiņas gājēju un autobraucēju uzvedībā tiek sagaidītas? Vai bailes no bruņotām un kliedzošām militārpersonām liks kādam nēsāt atstarojošu vesti?

Vēl bēdīgāk, ka vienlaikus ir mēģināts vērsties gan pie neapzinīgajiem gājējiem, gan pārgalvīgajiem autobraucējiem, kuriem tiek ieteikts tumsā samazināt ātrumu. Klipa stāsta loģikai gan ar šo ieteikumu nekāda sakara nav, drīzāk gan otrādi — ja jau gājēju spēj identificēt tikai lēni braucoši karavīri ar nakts redzamības ierīcēm, ko gan var prasīt no vienkārša autovadītāja, kurš pārvietojas ar atļautajiem 90 km/h un 55W spuldzītēm.