Nākotnes prognozēšana esot grūta un nepateicīga lieta. Pēdējo laiku dramatiskās pārmaiņas Latvijas un globālajā ekonomikā liecina, ka ar tagadni nav īpaši vieglāk. Ja vien negūstat prieku atkārtojot svarīgas patiesības, par kurām vairākums neliekas ne zinis. 2006. gadā Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimševičs atgādina, ka “esam jau iepriekšējās reizēs vairākkārt uzsvēruši”, ka mūsu patēriņš un kredīti aug pārāk strauji. Saprātīgais latvietis turpināja uzvesties tāpat kā pirms tam — gaidīt lielāku inflāciju, augstākas dzīvokļu cenas, un pats par sevi saprotams, lielāku algu.

Uzkrāšanas produktu piedāvājums no banku puses nebija mazāks kā kreditēšanas. Komunikācijā ieskanējās saprātīguma nots, aicinot aizņemties “pārdomāti”. No šodienas skatupunkta raugoties, drošvien ne mazums cilvēku apzinās, ka viņu 2007. gada nekustamā īpašuma pirkums diezvai ir uzskatāms par pārdomātu. Un diezvai viņi šobrīd var dusmoties, “kāpēc neviens mūs nebrīdināja!”

Jautājums, vai šobrīd patērētājs ieklausās saprātīgos ieteikumos un vai spēj tādus atpazīt? Publikas, tai skaitā Dienas komentētāju reakcija uz Ilmāra Rimševiča neseno aicinājumu tērēt visiem, kas to var, liecina, ka saprātīgums lejupslīdes laikā ir tikpat maz pieprasīts, kā pie pārāk straujās izaugsmes. Panika un iracionāla uzvedība tika piesaukta Parex bankas straujās ieguldījumu aizplūšanas sakarā, bet no šadas uzvedības nav pasargāts neviens pakalpojumu piedāvātājs. Finanšu gadījumā ir runa par milzu mēroga procesiem, kuros iesaistīts tāds daudzums darbojošos personu un nezināmo lielumu, ka šķiet vieglāk pieņemt, ka tie ir tikpat maz ietekmējami kā klimata izmaiņas. Savukārt vienu atsevišķi ņemtu patērētāju ar veselo saprātu taču vajadzētu varēt ietekmēt: ok, labie laiki ir beigušies kādam, daži paliek bez darba, ir kāds, kurš saņem mazāk, bet tas nenozīmē, ka tev jāatsakās no kultūras, fitnesa kluba un kvalitatīva ēdiena, ja joprojām par to vari samaksāt. Bara instinkti un dziļāk apslēptas bailes patērētāju ietekmē vairāk, nekā viņš pats ir ar mieru atzīt. Saprāts rada nevis racionālus rīcību, bet šķietami saprātīgas atrunas — labāk pagaidīt, ietaupīt.

Arī Dienas aptaujāto ekspertu viedokļi saskan novērtējumā, ka patēriņu bremzē apjukums un pesimisms, nevis reāls ienākumu kritums. Katrs, kuram nav racionāla pamata nogaidīt ar pirkumiem, bet tomēr to dara, ietekmē biznesu, kuram nogaidoši patērētāji nozīmē nepatikšanas. Eksperti ir vienoti arī aicinājumā būt saprātīgiem. Zinot, ka šis aicinājums eiforijas dēļ nav strādājis augšupejas laikā, maz ticams, ka šobrīd baiļu ietekmē tas varētu iedarboties labāk.

Labākais, ko varētu darīt mārketinga un reklāmes nozare, būtu nevis apelēt pie saprātīguma, bet piedāvāt vielu enerģijai un optimismam, nekļūstot ne vieglprātīgiem, ne šķebinoši pozitīviem. Šajā kontekstā ekspremjera A. Šķēles lietotais mūsu ekonomikas salīdzinājums ar krupi, kurš ir ne tikai uzvārījies, bet arī uzcepies, nešķita visai iedvesmojošs. Būtu laiks kādam atgādināt līdzību par divām pelītēm, kas iekrita krējumā. Kā zināms, viena saprata, ka ir beigas un tā arī bija. Otra sāka sparīgi kustināt asti, sakūla krējumu sviestā un dzīvoja ilgi un laimīgi.

Savukārt uzņēmējiem jāstiprina saprātīgums, pretojoties pašsaglabāšanās instinktam, kurš saka, ka mārketings ir izdevumi, kuri jāgriež tik nost. Pieredze, kas par krīzēm un reklāmu apkopota ASV, liecina, ka tie, kas krīzes laikos reklamējas vairāk un gudrāk, pēc krīzes aug ātrāk un straujāk nekā taupīgie konkurenti. Zīmolu mēdz raksturot kā personību, ar kuru patērētājs stājas attiecībās. Atņemot zīmolam reklāmas budžetu, tas kļūst par nerunīgu, neinteresantu un tālākā perspektīvā – nevajadzīgu personu. It īpaši, ja pie apvāršņa parādās kāda stipra un līdz šim nenovērtēta personība, ar kuru kopā grūtie laiki vairs tik grūti nemaz nešķiet.