Šī rudens politiskās aktivitātes uzliesmojums visdažādākajos sabiedrības slāņos ļauj ticēt, ka Latvijā patiešām ir iespējama pilsoniskas sabiedrības veidošanās, par ko jau gadiem runā politologi, sociologi, Diena un nevalstiskās organizācijas. Pat labi paēdušie un ar dzīvi apmierinātie vēlētāji ir pamanījuši, ka viņu ietekme uz politisko procesu neaprobežojas ar vēlēšanu un referendumu apmeklējumu.
Kaut arī neviens nevar atbildēt uz J. Dombura jautājumu, kas būs tā kritiskā neuzticības masa, kas liks politiskajai elitei celties un “iet mājās”, nevar nepamanīt, ka tā nervozē.

Šajā kontekstā uzmanīgiem un nervoziem būtu jākļūst ne tikai politiķiem, bet arī patēriņa burbuli apkalpojošajām ekonomikas nozarēm. Kaut arī patērētājs ar savu kredītkarti var balsot katru mīļu dienu, un vismaz teorētiski tirgus ekonomikā negodīgi shēmotāji un lielāko kretīnu meklētāji zaudē automātiski, 7 trekno gadu un ekonomiskās gāzēšanas efekts ir tāds pats kā politikā: iespējams izvēlēties tikai mazāko ļaunumu. Vai nu vienu no diviem lielveikaliem ar garām rindām un iespēju iegrābties produktā ar notecējušu termiņu, vai trešo lielveikalu, kur rindu nav, bet cenas ir ievērojami augstākas.

Šādos apstākļos vidējais latvietis uzvedas tieši tāpat kā politikā apmēram pirms gada — paburkšķ, bet sūdzēties neies, jo tāpat skaidrs, ka visi pārdevēji aizmukuši uz Īriju un varēja jau arī pats paskatīties, ka tie tomāti iepuvuši.

Par laimi patērētāju aizsardzība nav tikai pašu patērētāju rokās. Mums ir Patērētāju tiesību aizsardzību centrs, kurā var griezties pēc taisnības katrs, kurš uzskata, ka viņa tiesības iegādāties kvalitatīvu produktu vai pakalpojumu tiek aizskartas. Tomēr šīs tiesības acīmredzami netiek izmantotas ar tādu intensitāti, kāda piemīt pakalpojumu sniedzēju tieksmei izmantot apšaubāmus biznesa paņēmienus.

Piemēram, kā lasāms LETA ziņā , PTAC saņēmis tikai vienu sūdzību par nesen notikušo Airbaltic akciju, kad lielveikalos varēja iegādāties e-kuponus, kurus pie zināmas veiksmes internetā varēja apmainīt pret lidojumu biļetēm vēlamajā lidojumā. Kaut arī ne viens vien lidot gribētājs atklāja, ka šī akcija vairāk līdzinās loterijai, jo iekārotākajos maršrutos viss kuponiem paredzētais piedāvājums izbeidzās ļoti strauji, patērētāju interešu aizskārums nav bijis pietiekams, lai aktīvi rīkotos.

Eiropas un ASV nevalstiskās organizācijas vairākkārt ir demonstrējušas savas spējas ietekmēt lielu un varenu korporāciju uzvedību. Kopš sociālo tīklu uzplaukuma internetā, sapulcināt līdzīgi domājošos organizētam kāda ražotāja vai tirgotāja boikotam ir tehniski vienkārši un lēti. Šāds protests nelīdzinās spontānam aizkaitinājuma izraisītam dumpim, bet var būt ilgstošs, neatlaidīgs un rezultatīvs.

Atkarībā no reģiona, mainās arī protestēšanas subjekti. Eiropa vienmēr ir bijusi uztraukta par to, ko tā ēd: vai pārtika nav ģenētiski modificēta, vai produktam nav pievienotas kaitīgas piedevas, vai tas, ko pārdod kā jogurtu, tā vispār drīkst saukties, utt. Turpretī diezvai pat tehnoloģiski un sociāli aktīvi pilsoņi būtu gatavi iesaistīties cīņā pret DRM (digital rights management), kas ierobežo mūzikas, filmu un literatūras izplatīšanu digitālajos kanālos. Savukārt Dānijas piena ražošanas gigants Arla Food cieta 1,3 miljonu eiro lielus zaudējumus katru dienu no patērētāju boikota Vidējo Austrumu valstīs bēdīgi slavenā karikatūru skandāla laikā.

Latvijas apstākļos globāla mēroga problēmas kā protestēšanas motīvs nestrādā. Kā nesen bija novērojams sabiedriskās vides aizsardzības organizācijas "Zaļā brīvība"izsludinātajā starptautiskajā dienā bez iepirkšanās, ne lielveikalu pārdevējas, ne paši pircēji nebija ieinteresēti sekot aicinājumam “izslēgt mobilo telefonu, nebraukt ar automašīnu, ieiet vannā sveču gaismā”.

Šādu akciju neveiksmes arī nākotnē būs ļoti viegli prognozējamas, kamēr to organizētāji nespēs atturēties no moralizēšanas un aizbildnieciskuma, bet reaģēs uz lietām, kas taustāmā veidā ietekmē pilsoņu dzīvi un spēs viņiem parādīt reālu veidu kā šī dzīve varētu uzlaboties. Melīgu reklāmu, slikta servisa, nepildītu solījumu apkarošanai ar organizētu protestu palīdzību ir daudz lielākas izredzes uz atsaucību un līdz ar to — rezultātiem.