Pagājušajā nedēļā notika LADC (Latvian Art Directors Club) ikgadējais radošās izcilības festivāls Adwards, kura reklāmas ar melnbaltajiem personāžiem vārdā Rules! un Sucks! bija manāmas Rīgas ielās un laikraksta Diena slejās. LADC savu misiju ir definējis šādi: "izglītot, iedvesmot un iedrošināt esošo un nākamo radošo talantu paaudzi, nodrošināt pieredzes un informācijas apmaiņu starp radošo industriju profesionāļiem un sabiedrību".

Domāju, ka informācijas apmaiņā ar sabiedrību šogad nekas nemainījās — profesionāļi informēja, sabiedrībai bija vienalga. Radošo talantu izglītošanā un iedvesmošanā savukārt notika būtisks izrāviens — pirmo reizi Adwards konkursa dalībnieki varēja iegūt 2 gadu stipendiju 20000 eiro vērtībā mācībām Miami Ad School, kas reklāmas industrijā tiek uzskatīta par labāko skolu pasaulē.

Pretendēt uz šo balvu varēja jebkurš pilsonis, izstrādājot reklāmas ideju pēc viena no trim darba uzdevumiem un samaksājot Ls 20 dalības maksu. Uzvarējušā darba autors Voldemārs Berķis šo balvu bija godam pelnījis, taču viņš bija pelnījis arī daudz nopietnāku konkurenci. Ņemot vērā ierobežotās izglītošanās iespējas Latvijā un pašapmācījušos profesionāļu īpatsvaru aģentūrās, šim konkursam vajadzēja kļūt par reklāmas atraitnes dēlu Lielo iespēju, bet tā nenotika. Domāju, ka tas ir zīmīgs indikators, kas raksturo reklāmā strādājošo vēlmi attīstīties un izrauties no mazā un provinciālā tirgus ierobežojumiem. Vidējais latvietis jau ir ielāgojis, ka būt radošam ir labi http://www.ldiena.lv/lat/business/focus/fokuss_kaa_straadaajam, un arī vidējais Latvijas reklāmists teorētiski zin to pašu. Taču praksē daudz labprātāk žēlojas par klientu neelastību un drosmes trūkumu, nekā izrāda interesi par iespēju pacelt sava darba kvalitāti augstākā līmenī. Pat ja tas prasa tik vien kā dažu dienu piepūli un summu, kas atbilst drīzāk pieticīgai piektdienas vakara izklaidei Vecrīgā.

Līdzīgu tendenci uzrādīja arī Adwards ietvaros notikušais Otrās iespējas konkurss, kurā varēja iesniegt reklāmas idejas, kas nav tikušas realizētas, bet autoruprāt būtu to pelnījušas. Pēc iesniegto darbu caurskates jāsecina, ka reklāmas ideju kvalitāte, ko sabiedrība var ikdienā novērtēt TV seriālu pauzēs un drukātajos medijos, patiešām ir labākais, uz ko reklāmas industrija šobrīd ir spējīga. Nav nekādas nabaga nenovērtētās pelnrušķītes, kas gaida sapņu princi saprotoša un drosmīga klienta izskatā. Ir tā pati reizēm nevīžīgā, reizēm nesaprotamā, bet visbiežāk vienkārši garlaicīgā mātesmeita.

Vērojot pamatkonkursa darbus, ar bažām gaidīju, kāds būs cienījamā žūrijas priekšsēdētāja Maikla Konrada (Michael Conrad) viedoklis par Latvijas reklāmistu un dizaineru radošo līmeni kopumā. Konrada kungs ir globālas nozīmes superprofesionālis, kurš reklāmā nostrādājis 34 panākumiem bagātus gadus, karjerai attīstoties no tekstu autora līdz aģentūru tīkla Leo Burnett vadībai. Bez tam viņš ir vadījis visdažādāko mērogu un reģionu reklāmas festivālu žūrijas, ieskaitot pašu prestižāko — Cannes Lions. Bija patīkami dzirdēt, ka Maikls Konrads uzskata latviešu reklāmistu profesionālo līmeni par negaidīti augstu, jaunās Eiropas valstu vidū starp 2-3 spēcīgākajiem. Lauvas tiesa no šī vērtējuma pienākas Ērika Stendzenieka aģentūrai Mooz, kura kā parasti ievāca visbagātāko balvu ražu. Maikla Konrada vērtējumā vienas aģentūras superpanākumi nav ne slikti, ne neparasti tādai mazai un jaunai industrijai. Gandrīz visas valstis, kuru reklāmas profesionāļu radošais potenciāls attīstījies no 0 līdz starptautiski konvertējamam, to ir panākušas pateicoties vienam spēcīgam līderim, kurš ir iedvesmojis attīstīties arī citus, izplatot labu ideju radīšanas meistarību sev visapkārt. Vai šis scenārijs īstenosies arī Latvijā, ir atkarīgs ne tikai no Ērika Stendzenieka, bet arī no pārējām, tā sauktajām lielajām aģentūrām. Biežāk var novērot, ka tās latviskās mentalitātes garā uzskaita skabargas Mooz acīs, nekā priecājas par to, ka pateicoties šai aģentūrai, Latvija vispār ir atzīmējusies uz reklāmas industrijas pasaules kartes. Ja Kurzemē neatradīsim naftu vai dimantus, latviešu radošās spējas reklāmā un dizainā paliks vienas no retajām, kuras ir eksportējamas, pie tam jau tagad, ko pierāda Mooz panākumi gan vietējos, gan starptautiskos konkursos. Vai šis eksports izvērtīsies plašumā, rādīs laiks un latviešu reklāmistu skaits, kas gribēs mācīties Miami Ad School nākošgad.