Vairs nav šaubu par to, ka saņemot ekonomikas “auksto dušu”, virkne Latvijas uzņēmumu jau piedzīvo un vēl kādu laiku piedzīvos skarbus mirkļus. Bet man kā nelabojamam optimistam tomēr škiet, ka ir arī labās ziņas. Pirmkārt, atceroties studentu laikus, pēc aukstas dušas prāts ir skaidrāks un ķermenī tiek atmodinātas jaunas enerģijas un ideju rezerves. Otrkārt, pretstatā pēdējo gadu nesamērīgi straujajai izaugsmei, uzņēmēji šobrīd spiesti atgriezties pie pamatvērtībām – produkta kvalitātes, darbinieku attīstības, organizācijas efektivitātes un zīmola pieredzes veidošanas. Daudziem uzņēmumiem ekonomiskā krīze nozīmē arī ievērojamu biznesa apjomu samazināšanu, ko psiholoģiski nav viegli pieņemt, bet ilgtermiņā tas var izrādīties pat ļoti veselīgi.

Bo Burlingham, žurnālists un vairāku žurnālu redaktors no ASV, pirms kāda laika sarakstījis neticami iedvesmojošu grāmatu ar nosaukumu “Small giants”, ko Financial Times atzinis viena no gada biznesa grāmatām. Tas ir stāsts par 12 dažādiem uzņēmumiem, kas apzināti izvēlējušies būt nevis lielākie, bet gan labākie savās nozarēs. Starp tiem apskatīti tādi parauguzņēmumi kā alus darītava Anchor Brewing, restorānu grupa Union Square Hospitality Group (pastāvīgi atrodas Ņujorkas restorānu Top 3), skaņu ierakstu studija Righteous Babe Records, delikatešu ražotājs Zingerman’s Community of Business un vēl 8 citi “mazie giganti”.

Uzklausot izvēlēto uzņēmumu vadītāju stāstus par viņu izauklēto kompāniju attīstības gaitām, izaicinājumiem, kļūdām un veiksmes faktoriem, grāmatas autors nonāk pie vairākiem interesantiem secinājumiem, kas vieno visus šos veiksmes stāstus.

Pirmkārt, visu šo uzņēmumu prioritāte ir izcila produkta vai servisa radīšana, nevis vēlme būt lielākajiem, straujāk augosajiem vai pelnošākajiem. Precīzāk sakot, tie pastāvīgi cīnās par to, lai paliktu mazi, neatkārtojami un kontrolējami. Visu šo uzņēmumu veidotājiem viņu radītais produkts vispirms ir sirdslieta un tikai pēc tam ienākumu avots. Otrkārt, katram “mazajam gigantam” ir savs īpašais mojo jeb maģisks šarms, ko izjūt gan darbinieki, gan klienti. Mārketingā to varētu saukt par zīmola personību, kas šiem mazajiem gigantiem ir unikāla. Vēl šos uzņēmumus vieno ļoti simpatizējošas un ciešas attiecības ar darbiniekiem, klientiem, piegādātājiem, sabiedrību un vidi, kurā tie darbojas. Un nereti tieši atbalsta sniegšana apkārtējai sabiedrībai kļūst par augstāko uzdevumu, lielo misiju un prieka avotu. Un kā zināms, patiesu prieku nopikt nav iespējams.

Šķēršļi būt un palikt izcilākajiem ir dažādi. Pirmkārt jau sabiedrībā un biznesa vidē valdošais stereotips, ka uzņēmuma veiksmi mēra pēc apgrozījuma pieauguma datiem. Tātad nepieciešama nemitīga izplešanās, jaunu produktu, pakalpojumu un distribūcijas kanālu attīstīšana, reģionāla un starptautiska attīstība, kas visbiežāk neļauj noturēt izcilo kvalitāti un saglabāt personīgas attiecības starp darbiniekiem, piegādātājiem, partneriem un klientiem. Tāpat spiediens nāk no pieaugoša klientu skaita, kas kļuvuši uzticīgi lieliskajam produktam un rekomendējuši to arī saviem draugiem un paziņām. Taču, strauji augot, ir milzīga iespēja zaudēt konkurētspēju, kļustot par vidējiem vai labiem, bet ne vairs izciliem.

Tā nu es aizdomājos, ka pēc nepārtrauktiem un neveiksmīgiem Latvijas Nokia meklējumiem, varbūt mums ir vērts tiekties pēc izcilības mazākā mērogā un reģionā, nevis izmisīgi radīt savu CocaColu, Apple vai Bodyshop.

Pirmais un acimredzamākais Latvijas mazais gigants, kas man iešāvās prātā lasot grāmatu, ir restorāns Vincents. Tas atbilst visiem maza giganta kritērijiem, jo īpaši atceroties neseno pagātni, kad Vintents mērķtiecīgi samazināja savu biznesa apjomu un atteicās no pusdienu piedāvājuma, lai varētu visu savu enerģiju un izdomu veltīt neaizmirstamam un gastronomisku baudu pilnam vakariņu piedzīvojumam. Vincenta seja un galvenais šefpavārs, kura vārdu zina gandrīz katrs Latvijas iedzīvotājs un gandrīz ikviens prominentais Latvijas viesis, bieži pats ir klāt pie vakariņu baudītājiem, lai ar tiem iepazītos un dalītos ar kādu no saviem aizraujošajiem stāstiem. Mārtiņš Rītiņš ir izaudzinājis labākos Latvijas pavārus, no kuriem vairums nu atvēris savus restorānus. Šefpavārs pazīst katru savu piegādātāju personīgi, kā arī aktīvi darbojas sabiedrības labā, nenogurstoši stāstot par veselīgu uzturu, slowfood kustību, kā arī drīzumā plānojis atvērt Latvijas inovatīvās gastronomijas skolas durvis.

Arī mūsu BMX braucēju sasniegumu pamatā ir “Small giants” attieksme - daudzu gadu entuziastisks darbs un konrētas prasmes noslīpēšana līdz pasaules līmeņa izcilībai. Jā, arī sportā mazām valstīm būtu jākoncentrējas uz atsevišķām nišām, jākļūst izciliem un nepārspējamiem tajās, nevis jāmēģina konkurēt lielvalstis lielajos un investīcijām bagātākajos sporta veidos.

Esmu pārliecināts, ka ekonomikas krīze veicinās Latvijas uzņēmēju un valsts konkurētspēju pasaulē, jo liks vairāk domāt ne tikai par to, ko mēs darām, bet KĀ MĒS TO DARĀM. Un mazie giganti ir mūsu lielā iespēja…